traumētā apziņa

es pārvācos.

http://klab.lv/users/peepingtom/

tuvojoties pelēkajam
atkusnis dzīslās
sārtā krāsa rokās
traucoties rīstās
*
tuvojoties mokām
tavs pavasaris
ja nesāpēs mūžam
sāpēs tas dzīvei

lai spētu izglābties
ir tagad jāpamet viss
un būs tik maz ko ņemt
tik daudz ko pazaudēt

šiem brīvības mirkļiem
tik daudz nebrīves atvēlēt
kūstu

(pa)spēt pārkausēt
(pa)spēt (pa)zaudēt

Drebu. Nesalst.

Biju teātrī. Vīlos. Vilšanās izrādēs mani nebiedē, vilšanās aktieros arī ne, režisoros un to veikumos, ne tik. Biedē tikai tas, ka jau kurā izrāde, kad viļos modernismā. Par postmodernismu nemaz nerunāsim. Tikai tajā, kas uz skatuves. Vismaz pagaidām.

Nē, kļūdies, domājot, ka vīlies tajos tikai tāpēc, ka nesaprotu. Ja saprotu, tad uzskatu, ka nav pietiekami labi, jo uzskatu, ja jau pat es saprotu, tad galīgs fufelis sanācis, nē, lūk, ja es neko nesaprotu, tad lūk es vēl spēju sevi mānīt ar domu, ka ir tur kas labs.

Un tā tik vēl trūkst, ja ir manāma tā banalitāte pašā modernizēšanas procesā. Jo kurš gan rada moderno, tur viss tiek tikai modernizēts. Tur tā nelaime. Tā es domāju. Tā es kļūdos. Tā es to atzīt atsakos.

I am so unlike you
In so many ways
I know I'm just a copy
That carries on the stains

We make the same mistake
We all wanted the same
We leave behind the stains
I cannot separate

All the lies in me
All that dies in me
How can I live without you?

I am your mirror image
I'm all you left behind
Who made me what I am?
And who the hell am I?

/Ill Nino/

pūkainums.

Pēkšņi, mirklīgi jēgas zudumi. It visam. Arī sev. Un, protams, dzīvei. Nesaprotu viet to, kā šie nejaukie, īslaicīgie, mokošie jēgas zudumi spēj atņemt jēgu dzīvei. Dzīves jēga taču nav atrasta. Dzīves jēga nav atrasta iemesla dēļ. Kā atņemt jēgu bezjēdzīgajam?

man esot nepareizs skats uz dzīvi.. =)